Un veltīgi. Ticiet manai pieredzei, Petsij. Kad kāds briesmīgi kliedz, ziniet, ka viņš nav par sevi pārliecināts.

— Es kaut ko nesaprotu.

— Pieņemsim, ka jūsu priekšnieks ieņem pārāk augstu amatu un pats jūt, ka nespēj pildīt uzticēto pienākumu. Tad viņš arī iztēlojas par lielu kungu.

— Pēc manām domām, tā nav.

— Bet varbūt jūs viņam patīkat un viņš baidās, ka tas var ietekmēt darbu. Iespējams, ka viņš kliedz uz jums vienkārši tāpēc, lai nebūtu pārāk laipns.

— Šaubos.

— Kāpēc? Vai tad jūs neesat pievil- j cīga?

Par to nav jājautā man.

Jums ir patīkama balss.

Pateicos jums, ser.

— Petsij, — es teicu. — Es varētu dot jums daudz derīgu un gudru padomu. Skaidrs, ka pats Aleksandrs Grēms Bells svētījis mūsu tikšanos. Kāda iemesla dēļ mēs pretojamies liktenim? Pusdienosim rīt kopā.

— Baidos, ka nevarēšu.

— Esat norunājusi pusdienot ar Dže-netu?

— Jā.

— Tātad jums jāēd pusdienas ar mani. Es tik un tā pildu pusi Dženetas pienākumu: atbildu viņas vietā uz tālruņa zvaniem. Bet kur samaksa? Sūdzība telefonu inspektoram? Vai tad tas ir taisnīgi, Petsij? Apēdīsim kopīgi kaut pusi pusdienu porcijas, bet pārējo jūs ietīsit un aiznesī-sit Dženetai.

Petsija smējās. Viņas smiekli bija brīnišķīgi.

— Redzu, ka jūs protaf pierunāt sievietes. Kā jūs sauc?

Hovards.

Hovards, bet uzvārds?

— Es gribēju to pašu jautāt jums. Petsija, bet uzvārds?

— Taču es pajautāju pirmā.

Esmu pieradis rīkoties noteikti. Vai nu stādīšos jums priekšā, kad tiksimies, vai palikšu anonīms.

Nu, labi, — viņa atbildēja. — Man pārtraukums ir no vieniem līdz diviem. Kur mēs tiksimies?

Rokfellera laukumā. Trešā karoga kārts pa kreisi.

Cik lieliski!

Vai atcerēsities? Trešā pa kreisi.