Jā, atcerēšos.

Tātad rīt vienos?

Rīt vienos, — sacīja Petsija.

— Jūs mani viegli pamanīsit: man degunā iekārts auskars. Esmu taču mežonis, man nav uzvārda.

Mēs sākām smieties, un saruna beidzās. Es bez vilcināšanās aizgāju no kantora, lai nebūtu jāatbild uz sievas zvanu. Sirdsapziņa mani kremta arī šovakar, biju ārkārtīgi uzbudināts. Tikko spēju aizmigt. Nākamajā dienā tieši vienos gaidīju Rok-fellera laukumā pie trešās karoga kārts pa kreisi, gatavodamies dedzīgam dialogam, un vienlaikus centos izskatīties iespējami impozantāks. Biju pārliecināts, ka Petsija vispirms paslepus uz mani paskatīsies un tikai tad nāks klāt.

Cenzdamies uzminēt, kura no viņām ir I Petsija, es uzmanīgi nopētīju visas gafām-ļ gājējas. Nekur pasaulē nav tik daudz ļ skaistu sieviešu kā Rokfellera laukumā I pusdienlaikā. Viņu šeit ir simtiem. Sacerēju veselu asprātību krājumu. Bet Petsija ļ joprojām nenāca. Pusdivos sapratu, ka ne-ļtesmu eksāmenu izturējis. Viņa, protams, >-lr atnākusi, ieraudzījusi mani un nolēmusi, ka turpināt pazīšanos nav vērts. Vēl nekad mūžā nebiju bijis tik pazemots un nikns.

Dienas beigās mana grāmatvede iesniedza atlūgumu, un, patiesību sakot, es nevaru viņu vainot. Neviena jauniete, kas kaut cik sevi ciena, negribētu paciest tādu priekšnieka izturēšanos. Es aizkavējos, lai piezvanītu darba birojam un palūgtu atsūtīt jaunu grāmatvedi, rājos ar biroja darbiniekiem labu pusstundu. Sešos iezvanījās tālrunis. Tā bija Petsija.

— Kam jūs zvanāt — man vai Dže-nai? — es dusmīgi jautāju.

Jums, — viņa atildēja tikpat nikni.

Laukums 65000?

— Nē. Tāds numurs neeksistē, un jūs to ļoti labi zināt. Es zvanīju Dženai, cerēdama, ka sakrustotie vadi mani atkal savie-

kcos ar jums.

^ — Kā pavēlēsit iztulkot jūsu vārdus, ka mans numurs neeksistē?

Nesaprotu, kāpēc jums piemīt tik savāda maniere jokot, mister Mežoni, bet, pēc manām domām, tā vienkārši ir nelietība … Noturējāt mani uz laukuma veselu stundu un pats nepagodina] aties atnākt. Kā jums nav kauna!