Jūs mani gaidījāt veselu stundu? Nav tiesa. Jūs tur nebijāt.

Nē, biju, un jūs mani piekrāpāt kā tādu muļķīti.

Petsij! Tas nav iespējams. Es jūs gaidīju līdz pusdiviem. Cikos jūs atnācāt?

— Tieši vienos.

— Tātad ir notikusi kaut kāda briesmīga kļūda. Vai jūs ievērojāt visu precīzi? Trešā karoga kārts pa kreisi? Varbūt mēs abi esam sajaukuši šīs kārtis? Jūs, mīlā, Petsij, nespējat iedomāties, kā es to pārdzīvoju.

Es jums neticu.

Kā lai jūs pārliecinu? Es arī nospriedu, ka jūs esat mani piekrāpusi. Es visu dienu tā trakoju, ka galu galā no manis aizgāja grāmatvede. Vai jūs gadījumā neesat grāmatvede?

— Nē. Turklāt man jau ir darbs.

— Petsij, es jūs lūdzu, paēdiet rīt pusdienas kopā ar mani, tikai šoreiz vienosimies tā, lai neko nesajauktu.

— Tiešām nezinu, vai es to vēlos…

Nu, lūdzu, Petsij. Starp citu, paskaidrojiet, lūdzu, — kāpēc jūs pēkšņi nospriedāt, ka numurs Laukums 65000 neeksistē? Kas par muļķībām!

Es pilnīgi precīzi zinu, ka tas neeksistē.

Kā tad es varu ar jums sarunāties? Vai pa rotaļu telefonu?

Viņa smējās.

— Pasakiet man savu numuru, Petsij!

— Nē, nē. Ar numuru būs tāpat kā ar uzvārdiem: es jums savējo neteikšu, kamēr neuzzināšu jūsējo.

— Bet jūs taču zināt manu numuru.

— Nē, nezinu. Mēģināju jums šodien piezvanīt, un telefoniste teica, ka nav pat tāda komutatora. Viņa …

—' Viņa ir sajukusi. Rīt mēs visu to apspriedīsim. Tātad atkal vienos?

— Bet nekādas karogu kārtis. 1

— Labi. Atceros, jūs stāstījāt Dženai, ka jūsu kantoris atrodas uz nākamā stūra aiz vecās Tifāni ēkas.

Jā.

Piektajā avēnijā?

Nu jā.

— Tad rītdien es jūs tur uz stūra gaidīšu tieši vienos.