Neieteicu jums mani piekrāpt.

Petsij …

Ko, Hovard?

— Kad jūs dusmojaties, jūs esat vēl jaukāka.

Nākamajā dienā nepārtraukti lija. Es aizgāju līdz Trīsdesmit septītās un Piektās avēnijas dienvidaustrumu stūrim, kur paceļas Tifāni vecā ēka, un nonīku lietū gandrīz veselu stundu. Bija jau bez ceturkšņa divi, bet Petsija atkal neatnāca. Nevarēju aptvert, kā šī meitene spēja mani tik veikli vazāt aiz deguna. Pēc tam es atcerējos viņas maigo balstiņu, jauko manieri izrunāt vārdus, un man atplauka vāja cerība, ka viņa būs baidījusies iziet uz ielas lietus dēļ. Varbūt viņa pat man zvanījusi, lai brīdinātu, bet nav varējusi sazvanīt.

Noķēris taksometru, atgriezos kantorī un jau uz sliekšņa, vēl nenovilcis virsdrēbes, jautāju, vai manas prombūtnes laikā kāds nav zvanījis. Nē, mani neviens meklējis nebija. Saniknots un apjucis nogāju lejā un iegriezos bārā uz Medisona avēnijas stūra. Pasūtīju viskiju, lai pēc sālīšanas sasildītos, dzēru, mēģināju atbildēt uz dažādiem minējumiem, nodevos nenoteiktiem sapņiem un ik pēc stundas zvanīju uz kantori. Te pēkšņi kā nelabā pamudināts piezvanīju uz Preskotu 93232: gribēju parunāt vismaz ar Dženetu. Tūlīt izdzirdu telefonistes balsi:

— Pasakiet, lūdzu, numuru, kuru izsaucāt.

— Preskota 93232.

— Lūdzu, piedodiet. Pie mums tāds indekss nav reģistrēts. Esiet tik labs un ieskatieties vēlreiz telefonu sarakstā.

Nu ko, zaglim zagļa alga. Noliku klausuli, pasūtīju vēl glāzi viskija, pēc tam vēl, tad pēkšņi izrādījās, ka ir jau pusseši, un, pirms

Petsija? …

Kas tur runā?

— Hovards. Kāpēc jūs esat manā kantorī?

Es esmu mājās.

Kā jūs uzzinājāt manu numuru?

— Pats nezinu. Zvanīju uz savu kantori, bet mani savienoja ar jums. Droši vien mūsu telefonu vadi niķojas no abām pusēm.

Es nevēlos ar jums runāt.

— Nu, protams, jums ir kauns.

— Kāpēc jūs tā domājat?