—     Kas tu par putnu? — Zvirbulēns jautāja pavisam BŠi, jo domāja tā — ja jau spārni, tad putns.

—     Ha! — Spāre aizvainota sašūpojās un līdz ar to išūpoja arī niedres ziedu.

«Tātad, Ha-Putns,» nodomāja Zvirbulēns un ielāgoja uno vārdu.

—     Ha, vai tu gribi ar mani draudzēties? — viņš licāja.

Niedres zieds atkal sašūpojās, un Spāre vēlreiz sa- ja: — Ha!

—     Ha! — pēc brīža viņa sacīja trešoreiz. — Es ņe­mu nekāds putns. Es esmu Spāre.

Un, graciozi pagrozījusi ķermeni, iemirdzējās saules aros līdzīgi dārgakmenim.

—    Labi, es ticu, ka tu esi Spāre, — sacīja Zvirbu­lēns, pietuvojies ūdens malai un lauzīdams galvu, ko vēl tādu īpašu pavaicāt. Kaut ko speciālu!

—    Vai tu baidies no spārubiedēkļiem? — viņš ieči- vinājās, priecīgs, ka atradis iemeslu sarunas turpināša­nai, jo Spāre viņam patika.

Niedre sašūpojās.

—    Spārubiedēkļu vispār nemaz nav, — sacīja Spāre.

—    Kā nu nav! Ja jau ir putnubiedēkli, tad pats par sevi saprotams, ka ir arī spārubiedēkļi, — Zvirbulēns čivināja, pilnīgi apmierināts ar savām spriešanas spējām.

—    Putnubiedēkli ir tāpēc, ka putni ņem to, kas tiem nepienākas, — sacīja Spāre. — Spāres tā nerīko­jas, tāpēc nav nekādas vajadzības pēc spārubiedēkļiem.

Zvirbulēns apjuka.

—    Vai tev ķirši nemaz negaršo? — viņš vaicāja. Niedres zieds sašūpojās.