— Es zinu, ko tu domā, — sacīja Spāre, — bet tas jau ir nenovēršami.
— Kas ir nenovēršami? — painteresējās Zvirbulēns.
— Kas ir nenovēršami?
— Tas, ka tu esi nelabojams, — sacīja Spāre.
— Nelabojams — kas? — joprojām interesējās Zvirbulēns.
— Nelabojams kārumnieks, — atbildēja Spāre un pasmaidīja. — Vai ne?
— Es nesaprotu, kas te jālabo, — sacīja Zvirbulēns.
— Manuprāt, būtu jāuztraucas, ja ķirši man negaršotu. 2ēl, ka no šīm lietām tu neko nesaproti, mēs varētu divatā aizlidot līdz dārzam un pamieloties.
— Vai no putnubiedēkļiem nebīsties? — Spāre pavaicāja.
— Es — un bīties?! — Lepni sabozās Zvirbulēns.
— No putnubiedēkļiem!
fiņš paņēma knābī kādu gruzi un iesvieda to ūdenī nevērīgi, ka Spārei gribot negribot bija jāsaprot tā- u paskaidrojumu veltīgums. Viņa pasmaidīja.
— Tu esi interesants Zvirbulēns, — viņa sacīja, sašū- lama niedres ziedu. — Vai visi jūs esat tik intere- ti?
— Pirmkārt, es esmu nevis interesants, bet gan režģīts, — sacīja Zvirbulēns, — un, otrkārt, es naz nezinu, ko nozīmē interesants. Vispār tā — tas ir kaut kas slikts, tad es labāk esmu neintere- ts.
spāre atkal pasmaidīja. Zvirbulēns viņai bija iepaticies, un viņa teica:
— Kad tu atkal atlidosi?
'zvirbulēnam ļoti patika tas, ko Spāre nupat bija teikusi, un viņš sacīja priecīgu prātu: