— Tādas kā negudras — ne no šā, ne no tā metī- šoties man virsū! Pagaidiet vien, gan uzzināšu, kuram no mums taisnība.
Tā teicis, Zvirbulēns atstāja Spārnoto Skudru mākoni un sapīcis pavērās visapkārt, lai noskaidrotu, kur patlaban atrodas. Rau, lejā plūda upīte! Re, kur līcis, kurā pirms nedēļas viņš bija iepazinies ar Ha-Spāri! «Nolaidīšos,» Zvirbulēns izlēma, «un paskatīšos — varbūt Spāre vēl nebūs devusies pie miera.»
Domāts — darīts. Zvirbulēns nolaidās upītes oļainajā krastā un sāka vērot niedres.
Spāre sēdēja uz kādas niedres kāta un šķita esam aizmigusi. Zvirbulēns iečivinājās.
Spāre saslēja trauslos, vizošos spārniņus un sacīja:
— Netrokšņo! Es redzēju tevi nolaižamies. Lūdzu, izturies, cik vien klusi iespējams! Es klausos ūdens valodu.
— Kā? — Zvirbulēns pārsteigts iečivinājās. — Vai tad ūdenim ir valoda?
— Tu nezināji? Kā tu nezini tik vienkāršas lietas? Visam ir valoda. Pilnīgi visam.
— Nu, bet akmenim? — Zvirbulēns ievaicājās.
— Nu, protams, arī akmenim, — Spāre atbildēja.
— Vai tad tu nekad neesi dzirdējis akmeni runājam?
To teikusi, viņa atkal izbrīnā sacēla spārniņus, un
niedre sašūpojās. Zvirbulēns, negribēdams atzīties, ka zina vēl tik gaužām maz, sacīja tā:
— Varbūt esmu dzirdējis, nezinu. Sī ir mana pirmā vasara, es uzreiz visu nevaru atcerēties.