Un viņš pielieca galvu, lai satvertu un notiesātu pavisam sīciņu sēkliņu, ko bija atnesis vējš. Bet Spārei bija pa prātam, ka viņa varēja likt lietā visas savas uzkrātās gudrības.
— Arī tagad var dzirdēt akmens valodu, — viņa sacīja. — Ieklausies upē, un tu to dzirdēsi. Tur sarunājas ūdens un akmeņi. Vai dzirdi? Tā ir viņu valoda.
— Es zinu! — Zvirbulēns priecīgi iečivinājās.
— Ūdens nāk no tālienes un stāsta akmeņiem visu, ko redzējis, un akmeņi klausās un taujā taujādami, vai ne?
— To tu ļoti skaisti pateici, — sacīja Spāre un sacēla spārniņus.
Zvirbulēnam kļuva līksmāk. Viņš panācās tuvāk ūdensmalai, iečivinājās vēlreiz un izstāstīja Spārei atgadījumu ar Spārnotajām Skudrām, pašās beigās pavaicādams:
— Kā tev šķiet, kam bija taisnība — man vai viņām?
Spāre kādu brīdi domāja, tad sacīja:
— Tu runā kā Cilvēks. Taisnību sagribējies! No tās taču nav nekāda labuma. Kur tu to liksi? Redzi pats — skudrām par tavu taisnību nosmieties, bet tieši viņām tu to gribēji pierādīt, vai ne?
Zvirbulēns stāvēja, knābi nodūris, un domāja. Spāre runāja viņam nesaprotamas lietas.
— Labi, draugs, lai notiek, — turpināja Spāre, atkal sasliedama spārniņus, — es tev izstāstīšu mīlestības noslēpumu.