Zvirbulēns uzlēca uz kāda sausāka oļa, un Spāre iesāka:
— Reiz Uguns un Ūdens saķildojās par to, kura taisnība lielāka. Ķildojās vienu dienu, ķildojās otru, bet, nevarēdami panākt izlīgumu, nolēma izmēģināt spēkus. Sākās cīkstiņš. Tur, kur ņēma virsroku Ūdens, applūda krasti, pļavas, meži un pakalni, izdzisa pavardi. Tur, kur bija stiprāka Uguns, izžuva ezeri, upes un jūras, aizgāja bojā bez ūdens palikušie dzīvnieki un cilvēki, sauss, karsts vējš svilināja pelnu pelēkas smiltis un nokvēpušus akmeņus.
Tad Ūdens un Uguns redzēja, cik vientuļi bija kļuvuši, katrs savu taisnību pierādīdami. Viņus pārņēma bailes. Bailes no tā, ka viņi nevienam vairs nebūs vajadzīgi, ja pasaulē paliks vieni paši. Un tad, jā, tad viņi slēdza mieru.
Ūdens atgriezās savā un Uguns — savā vietā, pļavās un mežos atkal uzziedēja puķes, no kalniem ielejās atgriezās cilvēki, iekopa laukus un tīrumus, un vasaras vidū upju un ezeru līčos skanēja viņu dziesmas, un Ūdens spoguļos atspīdēja Uguns līksmā dejā; iedomājies tikai — Uguns atspīdums Ūdenī!
Tā runājusi, Spāre saslēja spārniņus un atvadījās no Zvirbulēna, jo bija iestājies vakars un no upes nāca vēsums. Arī Zvirbulēns devās mājup. Viņš vairākkārt pārdomāja Spāres stāstu, bet naktī sapnī redzēja Spārnotās Skudras. Tās bija atlidojušas uz upmalu, un Spāre viņām kaut ko stāstīja. Ko viņa stāstīja, to Zvirbulēns nevarēja sadzirdēt, jo sapņos reizēm tā gadās.