— Jā, — Zvirbulēns apgalvoja. — Klakstēdams un raustīdamies.
Zaļā Vārna jau pašā Zvirbulēna stāsta sākumā nojauta, par ko ir runa, taču atcerēsimies, ka viņa tikko bija ieturējusi maltīti un baudīja atpūtu. Tas nozīmēja, ka tobrīd viņa nepavisam nebija noskaņota uz steidzīgu valodu.
— Ja tev nekas nedeg, — viņa sacīja, — tad iekārtojies, lūdzu, šajā ķērpju atzveltnī un klausies uzmanīgi.
Zvirbulēns iekārtojās. Ķērpju atzveltnī bija mīksti un ērti. Zaļā Vārna sāka stāstīt:
— Redzi, es jau mūsu pirmās tikšanās laikā tev darīju zināmu, ka Cilvēku piemeklējusi Slimība, viņš sācis mūs vajāt, un tāpēc no viņa norobežojāmies. Atceries? Ir ļoti svarīgi, lai tu visu atcerētos, citādi nesapratīsi tālāko.
— Es atceros, — dedzīgi apgalvoja Zvirbulēns, un tā bija patiesība, jo viņš patiešām atcerējās visu, ko Zaļā Vārna viņam stāstījusi.
— Nu labi, tad klausies tālāk.
Un Zaļā Vārna turpināja:
— Pakāpeniski Cilvēks izveidoja sev citu apkārtni. Atstājis mežus, kalnus un lauku plašumu, viņš uzbūvēja sev akmens pasaules, nosaukdams tās par pilsētām. Patlaban šajās akmens pasaulēs mitinās lielākā daļa cilvēku.