—   Mēs tieši esam ceļā uz «Karalieni», varbūt nāksi līdzi? — Ripa balsī skanēja tāda draudzīga vienkār­šība, ka Deins tūlīt pat piekrita.

Viņi iesēdās vagoniņā, kas viņus aizvizināja pa lidlauku līdz zvaigžņu kuģu starta ierīcēm, kuras pacēlās tālumā. Pa ceļam Rips visu laiku runāja, un Deinam šis milzis iepatikās arvien vairāk. Senons bija vecāks, droši vien jau pēc gada viņam būs jāsāk strādāt patstāvīgi, un jaunatnācējs ar pateicību tvēra katru informācijas drusku par «Karalieni» un tās apkalpi.

Salīdzinājumā ar lielajiem kompāniju superkuģiem «Saules karaliene» bija nožēlojams punduris. Tās apkalpe sastāvēja no divpadsmit cilvēkiem, un katram bija jāpilda vairāk par vienu pienākumu — uz brīvās tirdzniecības kuģa nebija krasi nodalītas specializā­cijas.

—   Tagad mums jādodas parastā reisā ar kravu uz Naksosu, — Ripa patīkamā balss turpināja. — No turienes, — viņš paraustīja plecus, — kas to lai zina…

—   Tikai ne atpakaļ uz Zemi, — strupi noteica Ka­mils. — Tā kā atvadies no mājām uz ilgu laiku, Torson. Tagad mēs labu laiciņu netrāpīsimies uz šī ceļa. Arī šobrīd mēs esam šeit tikai tāpēc, ka pagadī­jās sevišķs reiss, bet tā notiek labi ja reizi desmit gados.

Deinam likās, ka Kamils izjūt kaut kādu neizpro­tamu baudu, sniegdams šo neiepriecinošo informāciju.