Vagoniņš apmeta loku ap pirmo augsto starta ierīci. Tie bija kompāniju kuģi savos privātdokos — to adatām līdzīgās smailes šķita iesniedzamies mākoņos, iekraušana ritēja pilnā sparā, apkārt ņudzēja ļaudis. Deins nespēja atraut skatienu no šiem gigantiem, tomēr nepagrieza galvu, kad vagoniņš nogriezās pa kreisi un tuvojās citai starta ierīču rindai, kur kuģu bija mazāk — kāds pusducis nelielu brīvo tirgoņu, kas gaidīja startu. Deins nez kāpēc nejutās pārsteigts, kad viņi piebrauca pie trapa, kas veda uz pašu noplukušāko no tiem.
Bet Ripa balsī jautas mīlestība un neviltots lepnums, kad viņš paziņoja:
— Te viņa ir, draugs, labākais tirdzniecības kuģis zvaigžņu trasēs. Viņa ir īsta lēdija, mūsu «Karaliene»!
2. PASAUĻU IZPāRDOšANA
Deins iegāja kravas uzrauga dienesta kabīnē. Cilvēks, kas tur sēdēja mikrofilmu kasešu un dažādas pieredzējušam tirgotājam nepieciešamas aparatūras ielenkumā, nepavisam neatbilda viņa priekšstatam. Pasniedzēji, kas lasīja lekcijas Birojā, bija gludi sasukājušies, labi ģērbti un ar savu ārieni maz atšķiras no veiksmīgiem Zemes ierēdņiem. Dažiem no viņiem, šķiet, vispār nebija nekā kopīga ar kosmosu.
Turpretī par Dž. Van Raika piederību Dienestam liecināja ne tikai formas tērps. Tas bija cilvēks ar plāniem, gandrīz baltiem matiem un drīzāk sarkanu nekā iedegušu seju. Turklāt viņš bija liela auguma — tiesa, ne resns, bet ražens, un aizpildīja katru sava mīkstā krēsla collu. Viņš vēroja Deinu ar miegainu vienaldzību; tikpat miegaini un vienaldzīgi Deina blenza liels svītrains runcis, kas zvilnēja uz nelielā galda, aizņemdams turpat vai trešo daļu no tā.