Bet Deins, pat iesā­cējs būdams, uzreiz pamanīja, kāda kārtība valda kuģa iekšienē. Lai gan «Karalienes» ārējais apvalks bija nodeldēts un tā izskatījās nožēlojama un noplu­kuši, iekšpusē viss spīdēja un laistījās — varēja redzēt, ka kuģis atrodas īstajās rokās. Deins sasniedza nākamo klāju un pieklauvēja pie pusatvērtajām dur­vīm. Pikta balss aicināja ienākt.

Pirmajā brīdī Deins apstulba — viņam likās, ka viņš nokļuvis Teraportas kosmozooloģiskajā dārzā. Šaurās kabīnes sienas 110 vienas vietas klāja attēli — bet kādi! Tur bija redzami ārpuszemes dzīvnieki, kurus viņš bij.a redzējis, un tādi, par kuriem tikai dzirdējis, juku jukām ar tādiem, ko, šķiet, varēja ieraudzīt tikai visšausmīgākajos murgos. Nelielā krātiņā, kas šūpojās zem griestiem, sēdēja zils radī­jums, kas varēja būt vienīgi visneiedomājamākais krupja un papagaiļa sajaukums — ja vien eksistēja krupji ar sešām kājām, no kurām divas beidzās ar nagiem. Radījums paliecās uz priekšu, ieķērās ar na­giem krātiņa režģos un aukstasinīgi uzspļāva Deinam.

Pārsteigtais Deins stāvēja kā zemē ieiniets, līdz viņu atsauca īstenībā griezīgs uzkliedzicns:

—   Nu, kas par lietu?

Deins ar steigu novērsa skatienu no zilā briesmoņa un palūkojas uz cilvēku, kas sēdēja zem krātiņa.