Kap­teinim galvā bija formas cepure, zem tās spraucās ārā sirmi mati. Rupjos sejas vaibstus vēl papildi- nāja rēta, kas šķērsoja vaigu, — tāda varēja palikt tikai pēc blastera radīta apdeguma. Kapteiņa ska­tiens bija tikpat auksts un valdonīgs kā viņa zilā gūstekņa ačeles.

Deins beidzot atguva valodu.

—  Kravas uzrauga palīgs Torsons ieradies uz kuģa, ser! — viņš atkal pasniedza žetonu.

Kapteinis Džcliko to nepacietīgi paķēra.

—   Pirmais reiss?

Deinam vēlreiz bija jāatbild apstiprinoši. Viņš sa- drūmis nodomāja — daudz labāk būtu, ja viņš varētu sacīt «Desmitais!».

Sajā brīdī zilais radījums izgrūda ausis plosošu kliedzienu. Kapteinis atzvēlās krēslā un uzsita ar roku pa krātiņa dibenu. Tā iemītnieks tūlīt apklusa un ņēmās spļaudīties. Tad kapteinis iemeta žetonu kuģa reģistratorā un nospieda pogu. Nu Deinj,varēja uzelpot — tagad tas bija oficiāli nokārtots, viņš bija ieskaitīts apkalpē, un viņu vairs no «Karalienes» nepadzīs.

—  Starts astoņpadsmitos nulle nulle, — kapteinis sacīja. — Ejiet, uzmeklējiet savu kabīni.

—  Jā, ser, — Deir.s pareizi saprata, ka viņš var būt brīvs, un sveicināja, priecīgs, ka ticis ārā no kap­teiņa Dželiko zvērnīcas — kaut arī dzīvs bija tikai viens tās iemītnieks.

Kāpdams lejup uz kravas sekciju, Deins prātoja, no kādas dīvainas pasaules gan nācis šis zilais radījums un kāpēc kapteinis tam tik ļoti pieķēries, ka vadā to līdzi «Karalienē». Pēc viņa domām, šajā būtnē nebija nekā tāda, kas varētu izraisīt simpātijas.