Štoca palīgs bija nevainojami ģērbtais, gandrīz vai švītīgais Kamils. Deins drīz saprata, ka «Karaliene» neved pilnu kravu, — tāpēc arī Kamilām pie tāda priekšnieka kā Stocs, neraugoties uz klīrību, izdevās tikt galā ar saviem pienākumiem. Divi pārējie dzinēju sekcijas locekļi veidoja pārsteidzošu kombi­nāciju, kas atgādināja zvaigžņu pāri gigants—pun­duris.

Karls Kosti bija masīvs, neveikls vīrs, līdzīgs lā­cim, bet darbā ar dzinējiem izveicīgs un precīzs kā labi noregulēta mehānisma mezgls. Ap viņu burtiski kā muša ap vērsi šaudījās viņa tiešs pretstats — mazais Džespers Vīkss, kura kalsnā seja uz Venēras bija tā izbalējusi, ka pat kosmiskie stari nespēja tai piedot dabisku brūnumu.

Arī Deina kolēģi, kas bija apmetušies uz kravas klāja, bija savdabīga kompānija. Tur bija pats priekš­nieks Van Raiks, tik kompetents visās lietās, kam bija kāds sakars ar viņa sekciju, ka varētu aizstāt skaitļojamo mašīnu. Deins pastāvīgi juta godbijību pret viņu — šķita, ka brīvajā tirdzniecībā nav tādu sīkumu, kurus Van Raiks nepārzinātu visā pilnībā, un, ja viņš kādreiz padzirdēja kaut ko jaunu, tad tas uz visiem laikiem nogūlās viņa apbrīnojamajā atmiņas glabātavā.