Bet arī Van Raikam bija sava vārīgā viela — viņš pastāvīgi lepojās ar to, ka viņa ciltskoks aizsākas tālā senatnē, kad kuģi vēl peldēja tikai pa vienas planētas ūdeņiem, un ka viņš cēlies no ģime­nes, kura nodarbojusies ar tirdzniecību no burinieku laikiem līdz zvaigžņu kuģu ērai.

Diviem pārējiem, kas ietilpa sekcijā, ar kravu bija tikai daļējs sakars. Tie bija ārsts Kreigs Tau un stjuarts Frenks Mura. Tau Deins bija šad tad saticis darba laikā, bet Mura bija tik ļoti pieķēries savai kambīzei un darbam, ka pārējie viņu redzēja reti.

Jaunais kravas uzrauga palīgs vaiga sviedros strādāja nelielajā kravas sekcijas stūrītī, kas viņam bija atvēlēts, lai pārbaudītu dokumentāciju. Van Raiks nereti viņu neoficiāli, tomēr nesaudzīgi pārbaudīja, un Deins ar šausmām pārliecinājās, cik daudz viņa zinašanās vēl ir baltu plankumu. Drīz vien viņš vairs tikai kautrīgi brīnījās, kā gan kapteinis Dželiko viņu vispār pieņēmis uz kuģa, piekrītot Psihologa lēmu­mam. Bija pārāk acīm redzams, ka ar savam ārkār­tīgi trūcīgajām zināšanām viņš pašreiz vairāk traucē nekā palīdz.

Starp citu, Van Raiks nebija tikai faktu un skaitļu mašīna, bet arī lielisks stāstnieks, un, kad viņš uz­saka kādu no savām leģendām, visi klausījās kā apburti. Tikai viņš vienīgais prata visos sīkumos at­tēlot baismīgo leģendu par «Jauno cerību» — kuģi, kas, bāztin piebāzts ar bēgļiem, startējis no Marsa sacelšanās laikā un atkal redzēts tikai pēc gadsimta.