«Jauna cerība» pastāvīgi krīt tukšumā, tās priekš­galā deg nelaimi vēstošas mirušas sarkanas ugunis, un glābšanās lūkas ir cieši aizplombētas; neviens nekad nav mēģinājis uz šī kuģa uzkāpt, neviens nav mēģinājis to glābt, jo to redzējuši tikai tie kuģi, kas paši nokļuvuši briesmās. Tāpēc izteiciens «redzēt «Jauno cerību»» kļuvis par nelaimes simbolu.

Cits nostāsts vēstīja par «čukstētājiem», kuru si­rēnām līdzīgās balsis dzird kosmonauti, kas pārāk ilgi uzturējušies kosmosā. Par «čukstētājiem» bija radušies daudzi mīti. Van Raiks varēja nosaukt arī cilvēkus — zvaigžņu ceļu pusdievus. Tā, piemēram, viņš pastāstīja par Senfordu Džonsu, pirmo cilvēku, kurš bija uzdrošinājies doties Galaktikā; viņa pazu­dušais kuģis pēkšņi bija izniris no hipertelpas Sīriusa apkaimē trīssimt gadus pēc tam, kad bija atstājis Zemi, un pilota mūmijā pārvērties ķermenis jopro­jām sēdējis pie nosarmojušā vadības paneļa. Tagad Senfords Džonss pieņemot uz sava rēgu kuģa «Ko­mija» visus kosmonautus, kuri gājuši bojā, pildot dļļfiesta pienākumus. Jā, Van Raiks savam jaunajam pluīgam par kosmosu pavēstīja daudz ko…

Ceļojums uz Naksosu bija pavisam parasts. Un šī nomaļā pasaule arī pārāk atgādināja Zemi, lai iz­raisītu ziņkāri. Tomēr atļauju izkāpt uz planētas Deins nedabūja. Van Raiks uzdeva viņam vadīt iz­kraušanu. Un tagad izrādījās, ka ne velti viņš visas šīs dienas bija studējis kravas dokumentāciju, — atrast tilpnē jebkuru kravu viņam nesagādāja ne­kādas grūtības.