No bailēm, kuras pārņēma gūstekni, brīvprātīgo priekšnieks redzēja, ka šis viņa lēmums sievietei bija ļoti nepatīkams.
— Ē-ē, — viņš teica, — es domāju, ka mēs esam sagūstījuši smalku laupījumu. Uz priekšu, uz priekšu, manu mazo muižniecīt!
Tūliņ viņš satvēra aizdomīgās roku, palika zem savas un, neskatoties uz viņas lūgšanos un asarām, vilka uz posteni pie Vienlīdzības pils.
Viņi jau atradās Seržantu barjeras tuvumā, kad pēkšņi, mētelī ietinies, Kruādcptišāna ielas stūrī parādījās jauns, liela auguma cilvēks tieši tai laikā, kad gūstekne, bailīgi lūgdamās, centās atdabūt sev brīvību. Bet priekšnieks, nemaz viņā neklausīdamies, nežēlīgi rāva to uz priekšu. Bailēs un sāpēs dāma skaļi iekliedzās.
Jaunais cilvēks redzēja šo cīņu, dzirdēja baiļu izsaucienus un ar vienu lēcienu atradās ielas otrā pusē mazā karapulka priekšā.
— Kas te notiek un ko jūs darāt ar šo sievieti? — viņš jautāja priekšniekam.
— Iekams tu man prasi, parūpējies pats par sevi!
— Kas ir šī sieviete, pilsoni, un ko jūs gribat darīt ar viņu? — vēl pavēlošāk nekā iepriekš jautāja jaunais cilvēks.
— Bet, kas esi tu pats, ja tā vari mums jautāt?
Jaunais cilvēks atpogāja mēteli un k|uva redzama viņa militārā uniforma ar mirdzošiem uzplečiem.