—   Tad klausi manām pavēlēm un dod noteiktas atbildes, — atbildēja priekšnieks, — kurp tu ej, skaistā nakts klaidonīte?

—  Es nekur neeju, pilsoni, es eju tikai mājās.

—  Ak, tu nāc mājās?

—  Jā.

—  Pilsone, pieklājīgai sievietei tas ir mazliet par vēlu!

—  Es nāku no mana slimā radinieka.

—   Nabaga kaķīti, — ar roku izdarīdams kustību, no kuras dāma iz­bijusies pakāpās atpakaļ, priekšnieks teica: — bet kur ir tava kartiņa?

—   Kāda vēl kartiņa? Ko tu gribi ar to teikt, un ko tu man prasi, pilsoni?

—  Vai tu neesi lasījusi pašvaldības dekrētu, vai vismaz dzirdējusi par

to?

—  Nē, ko tad nosaka dekrēts, ak, lielais Dievs?

—  Vispirms vārdu Dievs vairs nelieto, tagad saka: Augstākā Būtne.

—  Atvaino, es kļūdījos. Tas ir vecs ieradums.

—  Slikts ieradums, aristokrātisks ieradums.

—   Es mēģināšu laboties, pilsoni. Bet tu teici?..

—   Es teicu, ka dekrēts noliedz parādīties ielās pēc pulkstens desmi­tiem vakarā bez pilsoņa kartiņas. Vai tev ir pilsoņa kartiņa?

—  Ak, nē! Es nezināju, ka jāiziet ar šo kartiņu.

—   Tad nāc ar mani uz tuvāko posteni, kur tu sniegsi nepieciešamo uzziņu kaptenim, un ja viņš būs ar to apmierināts, viņš ļaus diviem vīriem tevi pavadīt uz tavu dzīvokli; vai arī viņš tevi aizturēs, kamēr ievāks sī­kākas ziņas. Griezties pa kreisi, ātriem soļiem uz priekšu, marš!