— Kā redzi, — viņš teica, — es esmu visrnieks.
— Virsnieks? Kādā karaspēka daļā?
— Pilsoņu gvardē.
— Kāda mums par to daļa? — teica kāds vīrs no pulka. — Vai mēs pazīstam pilsoņu gvardes virsniekus?
— Ko viņš saka? — pūļa cilvēka nevērīgā tonī jautāja kāds cits, vai pareizāk — kā parīzietis, kas sāk saīgt.
— Viņš saka, — jaunais cilvēks atbildēja, — ja pret virsnieku uzplečiem nav nekādas cieņas, tad uzplečiem cieņu sagādās zobens.
Nepazīstamais jaunās sievietes aizstāvis paspēra soli atpakaļ un, atsitis vaļā mēteli, ielas laternas gaismā ļāva ieraudzīt mirdzošu, lielu un platu kājnieka zobenu. Tad ar strauju kustību, kas liecināja par labi ievingrinātu roku, viņš satvēra brīvprātīgo vadoni pie viņa karmaņolas apkakles un zobena galu pielika pie krūtīm.
— Vai tagad, — viņš noprasīja, — runāsim kā labi draugi?
— Bet pilsoni… — pūlēdamies atbrīvoties, teica priekšnieks.
— Es saku, ja tu vai tavi ļaudis izdarīs visniecīgāko kustību, es izurbšu zobenu cauri tavām krūtīm!
Pa to laiku divi karavīri vēl arvien turēja ciet sievieti.
— Tu man jautāji, kas es esmu, — jaunais cilvēks turpināja, — lai gan tev nav nekādu tiesību, jo tu nekomandē nekādas regulārā karaspēka patruļas. Tomēr es tev atbildēšu: mani sauca par Morisu Lendeju un 10. augustā es esmu komandējis bateriju. Esmu nacionālās gvardes leitnants un brāļu un draugu sekcijas sekretārs. Vai ar to tev pietiek?