—   Ak, pilsoni leitnant, — atbildēja vadītājs, kas ar šausmām juta, ka zobena gals arvien stiprāk spiedās viņa krūtīs, — tas ir kaut kas cits. Ja tu patiesi tas esi, par ko uzdodies, tad esi krietns patriots…

—  Es to zināju, ka mēs sapratīsimies pēc dažiem vārdiem, — virsnieks atbildēja, — tagad atbildi arī tu: kāpēc kliedza šī sieviete, un ko tu ar viņu domā darīt?

—  Mēs viņu vedam uz sargposteni.

—  Kāpēc jūs to darāt?

—  Tāpēc, ka viņai nav pilsoņa kartiņas, bet pēdējais pašvaldības de­krēts pavēl apcietināt ikvienu, kas bez kartiņas parādās ielās pēc pulk- stens desmitiem. Vai tu nezini, ka tēvija ir briesmās un virs rātsnama plīvo melnais karogs?

—  Virs rātsnama plīvo melnais karogs un tēvija ir briesmās, jo Fran­cijai virsū nāk 200000 vergu, bet nevis tāpēc, ka pēc pulkstens desmitiem uz ielas ir kāda sieviete. Bet vienalga, tāds ir pašvaldības dekrēts, un jūs darāt pareizi, pilsoni. Ja tu man būtu teicis to tūlīt, tad mana izskai­drošanās būtu īsāka un ne tik vētraina. Tas ir ļoti jauki, ja ir krietns patriots, bet nav slikti, ja tas ir arī laipns, un pilsoņiem jācienī virsnieks, kuru viņi paši sev izvēlējuši. Tagad ņemiet šo sievieti līdzi, ja jūs tā gribat, man nekas nav pretī.

—  Ak, pilsoni! — sieviete, kas bija sekojusi sarunai vislielākās bailēs, satverdama jaunā cilvēka roku, tagad iesaucās, — neatstājiet mani šo rupjo, puspiedzērušo cilvēku vidū.