— Lai notiek, — atbildēja Moriss, — ņemiet manu roku un es jūs pavadīšu uz sargposteni!
— Uz turieni? — šausmās atkārtoja jaunā sieviete. — Kāpēc mani jāved uz sargposteni, ja es nevienam neesmu izdarījusi nekā ļauna?
— Jūs ved uz turieni, — atbildēja Moriss, — nevis tāpēc, ka jūsu būtu izdarījusi kaut ko ļaunu, bet gan tāpēc, ka jums nav pilsoņu kartiņas un dekrēts noliedz iziet ielās bez kartiņas.
— Bet es taču nezināju…
— Sardzē jūs satiksit krietnus ļaudis, pilsone, kas ievēros visus priekšrakstus, no kuriem nemaz nav jābaidās.
— Ak, es nebaidos no apvainojumiem, — spiezdama virsnieka roku, atbildēja dāma, — bet gan no nāves. Ja mani aizved uz sargposteni, — es esmu pazudusi.
II
Nepazīstamā
Šai balsi skanēja tādas bailes un cieņa, ka Moriss nodrebēja, it kā elektriskā strāva būtu iespērusi viņam sirdī.
Viņš pagriezās pret brīvprātīgajiem, kas sarunājās savā starpā, acīmredzot ar nodomu atgūt pazaudētās priekšrocības. Viņi bija astoņi vīri pret vienu un kaunējās, ka bija tā priekšā piekāpušies, jo trijiem no viņiem bija šautenes, bet pārējiem pistoles un šķēpi, kamēr Moriss bija apbruņots tikai ar zobenu. Cīņa varēja būt stipri nevienlīdzīga.
To saprata arī dāma, jo nopūzdamās ļāva galvai noslīdēt uz krūtīm.