Ar sarauktu pieri un vēl arvien ar zobenu rokā stāvēja Moriss, jo cilvēka jūtas viņam pavēlēja aizstāvēt nepazīstamo, bet pilsoņa pienākums lika atstāt viņu savam liktenim.
Pēkšņi Bonanfāna ielas stūrī iemirdzējās vairāki ieroči un kļuva dzirdami lēni patruļas soļi, kuri apstājās desmit soļu attālumā no brīvprātīgo grupas, un kaprālis iesaucās:
— Kas tur ir?
— Labais draugs, — atbildēja Moriss, — nāc tuvāk, Lorēn!
Uzrunātais paklausīja un ar saviem astoņiem vīriem pienāca klāt.
— Kā, tas esi tu, Moris? — kaprālis jautāja. — Ā, palaidni, kā tu gadījies uz ielas tik vēlā stundā?
— Tu redzi: es nāku no brāļu un draugu sekcijas.
— Jā, lai dotos uz māsu un draudzeņu sekciju. Mēs to zinām.
Klausies, mana skaistā, Pusnakti kad sit, Kāda roka maiga, Klusi mīļo vij. Slīdot atnāk ēna, Atraut aizbultņus, Kura līdz ar tumsu Noslēgusi jūs.
Hē, vai tā nav?
— Nē, draugs, tu maldies. Es nācu mājās no draugu un brāļu sekcijas, kad ieraudzīju šo pilsoni, kas gribēja atbrīvoties no brīvprātīgo pilsoņu rokām. Es steidzos klāt un jautāju, kāpēc viņi grib to apcietināt.
— Te es tevi pazīstu, — atbildēja Lorēns, — tāds jau franču bruņiniekiem ir raksturs. Bet kāpēc jūs gribējāt viņu apcietināt? — viņš jautāja brīvprātīgajiem.