— Mēs jau to teicām leitnantam, — atbildēja vadītājs, — tāpēc, ka viņai nav pilsoņa kartiņas.
— Tas arī ir liels noziegums!
— Tātad tu nezini par pašvaldības lēmumu? — brīvprātīgo priekšnieks jautāja.
— Jā, jā, bet ir arī cits lēmums, kas šo anulē.
— Kāds?
— Lūk, šis:
Pindu kalnos un kur Parnass, Amors pavēlējis stingri; Skaistums, jaunība un daiļums Katrā dienas laikā vingri Staigāt visur var bez pases. Pilsoni, ko tu saki par šo lēmumu? Man šķiet, tas ir ļoti jauks.
— Jā, bet tas neizšķir, man liekas, strīdu. Vispirms tas nav ierakstīts Padomniekā, otrkārt, mēs neatrodamies ne Pindu kalnos, ne Parnasā, bez tam, vēl diena neaust, visbeidzot, pilsone varbūt nav ne jauna, ne skaista, ne daiļa.
— Es deru par pretējo, — Lorēns teica. — Labi, pilsone, pierādi, ka man ir taisnība, pacel galvassegu un lai tad visi spriež, vai pret tevi var piemērot dekrēta noteikumus.
— Ak, mans kungs, — piekļaudamās Morisam, lūdzās dāma, — jūs mani aizstāvējāt pret saviem ienaidniekiem, aizstāviet tagad arī pret saviem draugiem!
— Jūs redzat, — brīvprātīgo priekšnieks teica, — viņa slēpjas, viņa katrā ziņā ir aristokrātu spiedze, slikta sieviete.
— Ak, — pavilkdama Morisu nomaļus, un pasizdama vaļā mēteli, kas ielas laternas gaismā ļāva redzēt kairo, jaunavīgo seju, kura liecināja, ka viņa ir augstāko kārtu dāma, jaunā sieviete teica: