— Uzlūkojiet mani, mans kungs, vai es esmu tāda, kā viņi tur runā.
Moriss bija apžilbināts. Vēl nekur viņš nebija redzējis tik skaistu seju
kā nepazīstamajai, kas tūliņ atkal ietinās mētelī.
— Lorēn, — viņš klusu teica savam draugam, — prasi, lai gūstekni ved uz tavu posteni; kā patru|as vadītājam tev uz to ir tiesības.
— Labi, — tas atbildēja, — es saprotu no pusvārda.
Tad, pagriezies pret nepazīstamo, teica:
— Nāc, skaistule, — un turpināja, — ja tu negribi pierādīt, ka uz tevi var attiecināt Amora dekrētu, tad tev ir jāiet mums līdzi.
— Kā, jāiet jums līdzi? — brīvprātīgo priekšnieks teica.
— Bez šaubām, mēs aizvedīsim nepazīstamo uz rātsnama posteni, kur mēs esam sardzē, un tur par viņu ievāksim sīkākas ziņas.
— O, nē, nē! — pirmās grupas priekšnieks ■ teica. — Viņa pieder mums un mēs to paturēsim.
— Ā, pilsoņi, pilsoņi, — Lorēns teica, — jūs mūs sadusmosit.
— Dusmojies, velns tevi lai parauj, mums ir vienalga! Mēs esam īstie republikas kareivji, un, kamēr jūs patrulēsit tikai ielās, mēs iesim izliet asinis uz robežas.
— Uzmanieties, pilsoni, ka jūs tās neizlejat agrāk, kas var viegli notikt, ja jūs nebūsit laipnāks!
— Laipnība ir aristokrātu tikums, bet mēs esam sankiloti, — brīvprātīgie atbildēja.
— Nerunājiet tādas lietas dāmas klātbūtnē, — Lorēns teica. — Viņa varbūt ir angliete. Neņemiet ļaunā, mans skaistais naktsputniņ, manu varbūt nepareizo apgalvojumu, — viņš piebilda, laipni pagriezdamies pret nepazīstamo.