Kāds dzejnieks skaisti teica, un mēs, kā atbalss vāja, Pēc viņa kiusi vārdus atkārtojam: Anglija kā gulbju ligzda Bezgalīgā dīķa vidū.

—          Ā, tu sevi nodod, — brīvprātīgo priekšnieks teica, — ā, tu atzīsties, ka esi Pita radījums, Anglijas uzpirktais…

—           Klusu, — Lorēns teica, — tu nekā nesaproti no poēzijas, mans draugs, tāpēc es runāšu ar tevi prozā. Klausies, mēs esam lēni un pa- cietigi nacionālie gvardi, bet mēs visi esam Parīzes bērni, tas nozīmē: ja mums sakarsē galvas, mēs priecīgi kaujamies.

—      Kundze, — Moriss teica nepazīstamajai, — jūs redzat, kas notiek un varat uzminēt, kas sekos, desmit vai divpadsmit viru piecas minūtes vēlāk kausies jūsu dē). Vai lieta, kurā ļaudis piedalīsies, ir to vērta, lai izlietu asinis?

—      Mans kungs, — lūdzoši rokas sakrustodama, atbildēja dāma, — es jums varu teikt tikai tik daudz, ka apcietināšanai, ja jūs ļautu tai notikt, būtu tik sliktas sekas man un citiem, ka es mīļāk gribētu, lai jūs mani nonāvētu uz vietas un iemestu Sēnā.

—  Labi, — atbildēja Moriss, — es visu uzņemos uz sevi.

Reizē viņš atbrīvoja nepazīstamās rokas un teica nacionālgvardiem:

—      Pilsoņi, kā jūsu virsnieks, kā patriots un francūzis es jums pavēlu apsargāt šo sievieti. Ja šī banda saka kaut vienu vārdu, — pārmāciet to ar bajonetēm!