—  Sagatavoties! — teica Lorēns.

—     Augstais Dievs! — vēl ciešāk aizklādama seju ar kapuci un atbals­tīdamās pret stabu, iesaucās nepazīstamā, — sargi viņu!

Brīvprātīgie nostājās aizstāvēšanās pozīcijā.

Viens no viņiem pat izšāva no pistoles, kuras lode izurbās cauri jaunā leitnanta platmalei.

—  Nolaist bajonetes, — sauca Lorēns, — un virsū!

Izcēlās cīņa, kuras laikā bija dzirdami vairāki šāvieni, kliedzieni un lās­ti. Bet neviens nenāca, jo, kā jau teicām, kaut neskaidri, visur domāja par nogalināšanu, un tagad domāja, ka apkaušana jau ir sākusies. Atvērās tikai divi vai trīs logi un tūlīt atkal aizvērās. Dažos mirkļos brīvprātīgie bija sakauti; divi no viņiem bija smagi ievainoti, pārējie četri stāvēja pie­spiesti pie mājas un katram uz krūtīm bija uzlikta bajonete.

—     Es ceru, — teica Lorēns, — ka tagad jūs būsit rāmi kā jēri. Tev, pilsoni, Moris, es uzdodu aizvest šo sievieti uz sargposteni pie rātsnama. Tev par viņu jāatbild.

—  Jā, gan, — Moriss atbildēja. — Un parole? — viņš klusu piebilda.

—  Kā, parole? — kasīdams aiz auss, teica Lorēns.

—  Tu taču nebaidies, ka es varu to izlietot nevietā?

—      Lieto, kur gribi, tā ir tava darīšana. Paroli es tev teikšu un vēl dažus labus padomus; bet vispirms es gribu atkratīties no tiem zeļļiem. Vai jums diezgan? — viņš prasīja brīvprātīgajiem.