— Jā, tu žirondistu suns, — atbildēja vadītājs.
— Tu maldies, draugs, — mierīgi atteica Lorēns, — mēs esam vēl labāki sankiloti nekā tu, jo mēs piederam pie Termopilu kluba, kura patriotismu droši vien neviens nevarēs apstrīdēt. Ļaujiet pilsoņiem iet! — viņš teica nacionālgvardiem.
— Bet ja šī sieviete ir kāda aizdomīgā?
— Ja viņa tāda būtu, — mūsu cīņas laikā viņa būtu aizbēgusi, nevis gaidītu, kamēr mēs tiekam galā. Starp citu, mēs to dabūsim zināt, jo pa to laiku, kamēr mēs sadzersim par nācijas veselību, mans draugs viņu aizvedīs uz sargposteni.
— Mēs sadzersim? — jautāja priekšnieks.
— Katrā ziņā, man slāpst, un tuvumā es zinu labu lokālu.
— Bet kāpēc tu to neteici tūliņ, pilsoni? Mēs nožēlojam, ka apšaubījām tavu patriotismu un tam par pierādījumu apskausimies nācijas un likuma vārdā.
— Apkampsimies, — Lorēns teica.
Un kā maigākie draugi nacionālgvardi un brīvprātīgie apskāvās savā starpā. Šai laikā bija izplatīta apkampšanās, kā arī nogalināšana.
— Tad iesim, draugi, — iesaucās abas daļas, — uz Tomasa di Luvra ielas stūri.
— Bet kas notiks ar mums? — žēlā balsī jautāja ievainotie, — vai jūs atstāsit mūs tepat?
— O, nē! — atbildēja Lorēns, — drošsirdīgos vīrus, kas krita cīņā par tēviju, mēs te neatstāsim. Mēs jums atsūtīsim palīdzību, bet līdz tam laikam dziediet marseljēzu, tā jūs izklaidēs: