Uz priekšu, tēvu zemes dēli, Jau pienākusi slavas diena!
Tad viņš tuvojās savam draugam Morisam, kas ar nepazīstamo stāvēja Pavāru ielas stūri, kamēr nacionālgvardi roku rokā ar brīvprātīgajiem aizgāja uz Vienlīdzības pils laukumu, un teica viņam:
— Es tev biju apsolījis labu padomu, Moris, nāc ar mums un nekom- promitē sevi, vazādamies ar šo pilsoni, kas izskatās, bez šaubām, skaista,
bet tomēr droši vien ir aizdomīga, jo skaista sieviete, kas ap pusnakti maldās ielās…
— Nespriediet par mani pēc ārējā izskata, mans kungs, — lūdzās dāma.
— Vispirms tā ir liela kļūda, ja tu saki „mans kungs", pilsone, vai tu mani saproti?
— Jā, jā, pilsoni! Ļauj tavam draugam izpildīt iesākto labo darbu un pavadīt mani līdz manam dzīvoklim un apsargāt ceļā.
— Moris, — teica Lorēns, — apdomā, ko tu dari! Tu kompromitē sevi!
— Es zinu, — tas atbildēja, — bet ja es atstāju šo sievieti vienu pašu, uz katra soļa viņu var apcietināt jauna patruļa.
— Ak, jā, — teica dāma, — bet ar jums, mans kungs, es gribēju teikt: ar tevi, pilsoni, es būšu glābta.
— Vai tu dzirdi — glābta? — Lorēns piebilda. — Viņa tātad ir lielās briesmās.
— Būsim taisnīgi, mīļais Lorēn, — atbildēja Moriss. — Viens no diviem, vai nu viņa ir laba patriote vai aristokrāte. Ja viņa ir pēdējā, tad mēs jau izdarījām nepareizi, viņu pieņemdami. Bet ja viņa ir patriote, vai tad mūsu pienākums nav viņu apsargāt?