Kā mēs jau teicām, tā bija Parīze 1793. gada 10. martā.
Vēl dažus vārdus par ārkārtas stāvokli, kas bija grozījis galvaspilsētas izskatu, pēc tam ķersimies pie notikumiem, kuru atstāsts būs šīs grāmatas galvenais priekšmets.
Reizē ar Ludviķa XVI nāvi Francija bija saķildojusies ar visu Eiropu. Trijiem ienaidniekiem, kurus tā iepriekš bija sakāvusi, tas ir, Prūsijai, Impērijai un Pjemontai, bija pievienojusies Anglija, Holande un Spānija. Tikai Zviedrija un Dānija vēl saglabāja veco neitralitāti, jo to uzmanību saistīja Katrīna II, kas plosīja gabalos Poliju.
Stāvoklis bija šausmīgs. Francija, mazāk nicināta kā fiziska vara, bet kopš septembra asins izliešanām un 21. janvāra nāvessoda izpildīšanas mazāk cienīta kā morālā vara, burtiski bija visas Eiropas ielenkta — kā vienkārša pilsēta. Anglija bija pie mūsu jūras krastiem, Spānija — Pire- nejos, Pjemonta un Austrija — Alpos, Holande un Prūsija — Beļģijas ziemeļos, un uz vienu vienīgo punktu, no Augšreinas līdz Šeldai, republikai virsū soļoja divsimt tūkstoši cīnītāju.
Mūsu ģenerāļi atkāpās visās vietās. Mačinskis bija spiests atstāt Ēlaša- pelu un atvilkties uz Lježu. Steingels un Neijī bija atmesti līdz pat Lim- burgai; Miranda, kas aplenca Māstrihtu, bija atspiests līdz Tongrai.