— Piedod, piedod, dārgais draugs, es ļaunojos uz Aristoteli, bet tava loģika ir neprātīga. Lūk, kā te saka:
īriss nozaga man prātu, Tagad grib vēl gudrību.
— Labi, Lorēn, — Moriss teica, — liec,,mierā Dorē, Parniju, Žan- tilbernāru, es tevi lūdzu! Runāsim nopietni: vai tu gribi teikt man paroli?
— Tu mani nostādi ļoti grūtā stāvoklī, Moris. Man vai nu jāupurē pienākums draugam, vai draugs — pienākumam. Tomēr man ir bailes, ka tev netiek upurēts pienākums.
— Izšķiries uz vienu vai otru pusi, draugs. Bet Dieva vārdā, izšķiries tūliņ!
— Tu neizlietosi to nevietā?
— Es tev to apsolu.
— Ar to nepietiek; zvēri!
— Pie kā man jāzvēr?
— Zvēri tēvijas altārim!
Lorēns noņēma cepuri un, pagriezis kokardi uz augšu, turēja to Morisa priekšā, bet Moriss, nemaz nepasmaidīdams, zvērēja improvizētā altāra priekšā.
— Labi, — teica Lorēns, — parole skan: Gallija un Lutēcija. Varbūt daži būs, kā jau esmu dzirdējis, kas teiks: Gallija un Lukrēcija. Bet tas vienalga, ļauj iet, arī tas skan romiski.
— Pilsone, — teica Moriss, — tagad es esmu tavs kalps. Pateicos tev, Lorēn.
— Laimīgu ceļojumu, — apklādams galvu ar tēvzemes altāri, tas atbildēja. Un, būdams uzticīgs savam līksmajam garastāvoklim, viņš aizgāja trallinādams: