Kad Moriss palika vienš*ar jauno dāmu, brīdi viņš jutās samulsis. Bai­les, ka būs vīlies, brīnišķā skaistuma kairums un neskaidri apgarotā re­publikāņa sirdsapziņas pārmetumi kādu mirkli atturēja sniegt jaunajai sie­vietei roku.

—  Kurp jūs ejat, pilsone? — viņš jautāja sievietei.

—          Ak, mans kungs, ļoti tālu, — viņš saņēma atbildi, — līdz pat zoolo­ģiskajam dārzam.

—  Labi, nāciet!

—           Ļoli labi redzu, ka es esmu jums par nastu, — nepazīstamā atbil­dēja, — bet, ticiet man, ka es nebūtu prasījusi jūsu augstsirdību, ja nega- dītos tāda nelaime.

—      Bet sakiet man vaļsirdīgi, — atbildēja Moriss, kas dāmas tuvumā aizmirsa republikas izstrādātās valodas vārdnīcu, — kā tas nākās, ka tik vēlā stundā jūs esat uz ielas? Jūs redzat, ka nevienu cilvēku vairs nemana.

—      Kā jums jau teicu, es biju viesos Rulas priekšpilsētā. Ap pusdien­laiku es izgāju no mājas, nezinādama, kas noticis, jo savas dienas es pava­du diezgan nomaļā mājā…

Jā, — teica Moriss, — acīmredzot kādā bijušā muižnieka mājā, kā­dā aristokrātu paslēptuvē. Atzīstieties pilsone, ka, skaļi lūgdama manu palīdzību, sirdī jūs zobojāties par to, ka es jūsu lūgumu izpildu!