—   Nekādā ziņā, — viņa iesaucās, — kāpēc lai es to darītu?

—     Tāpēc, ka republikānis, kā jūs redzat, kalpo jums par pavadoni un ar to nodod savu lietu.

—     Jūs maldāties, pilsoni, — strauji atbildēja nepazīstamā, — es mīlu republiku tikpat stingri kā jūs.

—     Ja jūs esat tāda laba patriote, pilsone, tad jums nav nekā ko slēpt. Kur jūs bijāt?

—  Ak, mans kungs, nejautājiet man to! — lūdzās nepazīstamā.

Šajos vārdos skanēja tāda nepārprotama maiga kauna izteiksme, ka

Morisam nebija nekādu šaubu par viņas jūtu patiesumu.

„Katrā ziņā," viņš teica pats sev, „viņa būs bijusi pie mīļākā."

Un nezin kāpēc no šīs domas viņam sažņaudzās sirds. No šā brīža viņš klusēja.

Tā abi nakts ceļotāji sasniedza Vererijas ielu, ceļā sastapdami tikai dažas patruļas, kuras apmierināja Morisa nosauktā parole. Bet tagad viņi uzgrūdās patruļai, kuras vadītājs sagādāja dažas grūtības. Moriss tāpēc uzskatīja par nepieciešamu nosaukt savu vārdu un dzīves vietu.

—  Labi, — atbildēja virsnieks, — tev ar to pietiek, bet pilsone?..

—  Tā manas sievas māsa.

Virsnieks ļāva viņiem iet.

—  Jūs tātad esat precēts? — jautāja nepazīstamā.

—  Nē, kundze, kāpēc?