Lūk, kas bija noticis Parīzē dienu iepriekš un šodien; lūk, kas notika 10. marta vakarā, kas bija par iemeslu, kāpēc šai draudīgajai priekšvētras klusuma mājas un ielas pārvērtās mēmā kapsētā. Neskaitāmas nacionālās gvardes patruļas, bari šā tā apbruņoto pilsoņu no sekcijām, žandarmi, kas pārmeklēja katru aizdurvi un katru vaļēju mājas ieeju — tie bija Parīzes iedzīvotāji, kas uzdrošinājās parādīties ielās, tik stipri visi pārējie juta, ka tuvojas kaut kāda nezināma parādība.
Smidzināja auksts, smalks lietutiņš; tas pats lietus, kas nomierināja Pe- tionu un vēl vairāk pavairoja naktssargu slikto garastāvokli un noskaņojumu. Viņu sastapšanās vienmēr likās kā sagatavošanās cīņai, un tie lēnām un ne labprāt apmainījās parolēm, ja tumsā pazina cits citu. Tad viņi atkal turpināja savu gaitu, laiku pa laikam neuzticīgi lūkodamies apkārt, it kā baidīdamies, ka viņiem kāds varētu uzbrukt no mugurpuses.
Šai vakarā, kad Parīzi paralizēja tās paniskās bailes, kādas bija atkārtojušās tik bieži, ka pie tām vajadzēja pat būt pieradušiem, šai vakarā, kur slepeni izvirzījās jautājums par mēreno revolucionāru nogalināšanu, kas bija balsojuši, lielākoties ar ierobežojumiem, par karaļa nāvi, bet tagad atkāpās karalienes nāves priekšā,