kas bija cietumniece kopā ar saviem bērniem un māsīcu Tanplā, šai vakarā gar Sentonorē ielas mājām slīdēja, violetā kokvilnas mētelī ietinusies, galvu paslēpusi kapucē, kāda sieviete, kas, tiklīdz iznira kāda patruļa, slēpās kaktā vai vārtu nišā un palika ne­kustīga kā statuja, elpu aizturēdama, līdz kareivju soļi vairs nebija dzir­dami uz bruģa. Tad steigšus un nemierīgi viņa bēga tālāk, kamēr līdzīga sastapšanās viņai atkal spieda palikt nekustīgai.

Tā, piesardzīga un nepamanīta, viņa jau bija izgājusi lielāko Sentonorē ielas daļu, līdz beidzot Grenelas ielas stūrī viņa pēkšņi uzdūrās krietno brīvprātīgo baram, kurš bija dzīrojis labības tirgū un kura patriotismu par nākamām uzvarām bija sakarsējuši neskaitāmie tosti.

Nabaga sieviete iekliedzās un mēģināja bēgt pa Pavāru ielu.

—   Ē, pilsone! — iesaucās brīvprātīgo priekšnieks, — tik stipra ir cil­vēka tieksme, lai viņam kāds pavēlētu, ka cienījamie patrioti saucās par priekšniekiem. — Kur tad tu gribi iet?

Bēgle neko neatbildēja, bet tikai steidzās projām.

—   Šaut! — iesaucās vadītājs. — Tas ir pārģērbts vīrietis, aristokrāts, kas grib aizbēgt.

Ieroču žvadzoņa nedrošās, ļodzīgās rokās nabaga sievietei lika saprast, ka šo pavēli var izpildīt.

—   Nē! — apgriezdamās un nākdama atpakaļ, viņa iesaucās, — nē, pilsoni, tu maldies, es neesmu vīrietis.