Es mēdzu atstāt nometni ļoti agri no rīta; pat šajā stundā O saule nežēlīgi cepināja. Pametis nometnes izcirtumu, es ieniru " meža vēsumā, kur cauri lapu miriādēm galotnēs spiedās nespodri zaļa gaisma. Izcirzdams ceļu starp gigantiskajiem koku stumbriem, es soļoju pa meža grīdu, cieši nosegtu ar kritušo lapu klājieniem, kas darīja to mīkstu un atsperīgu kā persiešu paklāju. Vienīgā skaņa bija miljoniem cikāžu nemitīgā sisinā- šana; lieliskie, zaļi sudrabainie kukaiņi bija pieķērušies pie koku mizas, ar savām balsīm tricinādami gaisu, un, kad pienācu pārāk tuvu, tie strauji aizlaidās cauri mežam kā miniatūras lidmašīnas, caurspīdīgajiem spārniem mirgojot. Reizēm atskanēja žēlabains "huvī", ko izdvesa kāds mazs putniņš, kuru man nekad neizdevās identificēt, bet kurš vienmēr pavadīja mani cauri mežam, kaut ko vaicādams savā maigi plūstošajā balsī.
Vietumis, kur masīvs koka stumbrs, acīmredzot mitruma un kukaiņu saēsts, bija nolūzis un sabrucis simtiem pēdu garumā uz meža grīdas, lapu jumtā bija izveidojušās lielas spraugas kā
Siguldas pilsētas bibliotĒka
plīsumi baldahīnā, caur kuriem saule raidīja zelta starus.