Šajos spožās gaismas ielāpiņos varēja vērot tauriņu sapulces: lieli tauriņi ar gariem, šauriem, oranžsarkaniem spārniem, kas mirdzēja pret meža tumsību kā dučiem sveču liesmu, un maigi, mazi, balti taurenīši kā sniegpārslas, kas mākoņiem vien pacēlās pie manām kājām un tad lēni piruetēs noslīga atpakaļ tumšajos trūdos. Visbeidzot es nonācu pie sīkas urdziņas, kas čaloja cauri ūdens nogludinātiem laukakmeņiem ar zaļu sūnu un sīku augu cepurēm galvās. Straume plūda cauri mežam, cauri zemo krūmāju ielokam projām zālienā. Taču tieši līdzās meža malai bija nogāze, un ūdens plūda pāri vairākiem miniatūriem ūdenskritumiem, no kuriem katrs bija izgreznots ar bagātīgiem spoži dzeltenu, vaskainu savvaļas begoniju ziedu puduriem. Šeit, mežmalā, biežās lietavas bija pamazām aizskalojušas augsni no kāda milzu koka masīvajām saknēm, tas bija nogāzies un nu gulēja pa pusei mežā, pa pusei zālienā; kokā bija liels dobums, stāvs mazliet ietrunējis un biezi noaudzis ar vīteņaugiem, sūnām un sīku suņusēņu bataljoniem, kas maršēja pa atlupušo mizu. Tā bija mana slēptuve, jo vienā stumbra daļā miza bija nolobījusies un atklājies kanoe iedobums, kurā es varēju sēdēt zemo krūmu aizsegā. Pārliecinājies, ka stumbrā nav citu iemītnieku, es noslēpos un iekārtojos uz gaidīšanu.
Kādu stundu vai mazliet ilgāk nenotika nekas, tikai dziedāja cikādes un reizēm urdziņas krastos ietrīsuļoja kokuvarde, laiku pa laikam garām aizlidoja tauriņš. īsā laikā mežs ir jūs aizmirsis un vēl pēc stundas, ja sēdēsiet mierīgi, jūs pieņems par vēl vienu, varbūt diezgan neveiklu, ainavas sastāvdaļu.