Parasti pirmie parādījās milzu turaki, kas ieradās mieloties ar savvaļas vīģēm, kuras auga visapkārt zāliena malā. Šie milzīgie putni ar garām, nokarenām žagatu astēm, ziņoja par savu ierašanos, vēl atrazdamies vismaz pusjūdzi no meža, ar veselu virkni skaļu, priekpilnu, zvanu skaņām lidzīgu "karū, kū, kū, kū" kliedzienu. Viņi strauji uzradās no meža savādā, nirstošā lidojumā un nosēdās vīģeskokos, jūsmīgi savā starpā saklieg- damies un vēcinādami garās astes tā, ka zeltaini zaļais apspalvojums zaigot zaigoja. Viņi skraidīja pa zariem - putniem pilnīgi neraksturīgā veidā -, lēkāja no koka uz koku lieliem ķenguru lēcieniem, plūkdami un rīdami savvaļas vīģes. Nākamais uz mielastu ieradās bars Mona mērkaķu ar rūsganiem kažokiem, pelēkām sejām un pa dīvainam, koši baltam plankumam kā gigantiskam pirksta nospiedumam katrā pusē astes pamatnei. Par mērkaķu tuvošanos vēstīja skaņas, kas atgādināja pēkšņus vēja aurus mežā, bet, ieklausoties uzmanīgāk, fonā varēja sadzirdēt savādus "vūp-vūp", kuriem sekoja stiepta un diezgan skurba taurēšana, kādu varētu radīt virkne senlaicīgu taksometru satiksmes sastrēgumā. Tā klaigā degunradžputni, kas vienmēr seko mērkaķu baram, jo pārtiek ne tikai no viņu atstātajiem augļiem, bet arī no ķirzakām, kokuvardēm un kukaiņiem, kurus iztraucējusi mērkaķu pārvietošanās pa koku galotnēm.