Sasniedzis mežmalu, mērkaķu barvedis uztrausās novērošanas postenī un, izgrūzdams aizdomīgus ņurdienus, ar vislielāko rūpību pārlūkoja zālienu savā priekšā. Aiz viņa bars, kurā bija saskaitāmi kādi piecdesmit dzīvnieki, uzvedās klusi, izņemot retumis mazuļu aizsmakušo iekliegšanos. Drīz vien vecais tēviņš, apmierināts, ka gaiss tīrs, lēni un cienīgi nosoļoja pa zaru, asti uzskrullējis pār muguru kā jautājuma zīmi, un tad ar lielu lēcienu metās lapotnē. Te viņš no jauna ieturēja pauzi un vēlreiz nopētīja zālienu, tad noplūca pirmo augli un izgrūda virkni skaļu, pavēlošu saucienu "oink, oink, oink". Vienā mirklī klusais mežs viņam aiz muguras atdzīvojās - zari švīkstēja un auroja kā lieli viļņi pludmalē, mērkaķiem lecot no paslēptuves vīģeskokos, ņurdot un spiedzot citam uz citu un kā svērteņiem traucoties gaisā. Daudzām mātītēm bija mazuļi, kas turējās viņām pie vēdera, un, mātēm lecot, varēja dzirdēt mazuļus drebelīgi spiedzam, grūti spriest - no bailēm vai sajūsmas.
Mērkaķi satupās zaros, lai mielotos ar sulīgajām vīģēm; drīz vien degunradžputni atklāja viņu apmešanās vietu un, skaļi spārnus švīkstinādami un jūsmīgi taurēdami, savā raksturīgajā, mežonīgi nekārtīgajā manierē lauzās šurp cauri zariem.