Viņu lielās, apaļās acis ar biezajām skropstām blēdīgi un mazliet idio­tiski cieši sekoja mērkaķiem, kamēr milzīgie un neapšaubāmi traucējošie knābji izsmalcināti un ar lielu precizitāti plūca augļus un bezrūpīgi svieda gaisā tā, ka tie iekrita atpakaļ putnu atvērtajās rīklēs un nozuda. Degunradžputni nepavisam nebija tik izšķērdīgi ēdāji kā mērkaķi, jo apēda katru noplūkto vīģi, kamēr mērkaķi tikai nokoda pa gabalam un meta augli zemē, un tad pārvietojās pa zaru tālāk pie nākamās delikateses.

Tik neuzvedīgu galdabiedru ierašanās milzu turakiem bija nepārprotami pretīga, jo viņi nozuda, tiklīdz mērkaķi un degun­radžputni bija parādījušies. Pēc kādas pusstundas zeme ap vīģes- kokiem bija piedrazota ar pusapēstiem augļiem un mērkaķi devās atpakaļ mežā, pašapmierināti sasaukdamies "oink, oink". Degunradžputni uzkavējās tikai tik ilgi, lai notiesātu vēl pa vīģei, un tad satraukti laidās mērkaķiem pakaļ; tiklīdz viņu spārnu troksnis bija apklusis, darbības laukā parādījās nākamie vīģes- koku apmeklētāji. Tie bija tik mazi un iznira no garās zāles tik pēkšņi un klusi, ka jūs tos pat nepamanītu, ja vien jums ne­būtu binokļa un jūs nevērotu ļoti uzmanīgi.