Tās bija mazas, svītrainas peles, kas mājoja starp zāles puduriem, koku saknēm un laukakmeņiem gar mežmalu. Viņas bija apmēram mājas peles lielumā ar garu, tievu asti un gludu, dzeltenbrūni pelēku kažoku ar krēmkrāsas svītrām no deguna līdz sēžamvietai. Peles slīdēja starp zāles stiebriem īsiem pārskrējieniem, ilgi nogaidīdamas, attupušās uz dibena, mazās rozā ķepiņas sažņaugušas dūrītēs; degunteļi un ūsas raustījās, pārbaudot vēju, vai tuvumā nav ienaidnieka. Kad viņas tā sastinga starp zāles stiebriem, svītrainie kažoki, kas, pelēm kustoties, šķita tik koši un dekoratīvi, darbojās kā burvju apmetņi un līdzēja tām kļūt gandrīz neredzamām.
Pārliecinājušās, ka degunradžputni tiešām nozuduši (jo degunradžputni palaikam pret pelēm izturas neobjektīvi), viņas nopietni ķērās pie mērkaķu izšķērdīgi kaisīto augļu notiesāšanas. Atšķirībā no daudzām citām meža pelēm un žurkām, šim mazajām radībām bija ķildīga daba - sēdēdamas pakaļkājās, tās strīdējās par ēdienu un nozākāja viena otru smalkos, stabules skaņām līdzīgos sašutuma pīkstienos. Reizēm divas peles satikās pie viena augļa, un abas ieķērās tajā katra no sava gala, ar mazajām rozā pēdiņām atspērušās trūdos un raudamas kā trakas, lai pārspētu pretinieces tvērienu.