Ja vīģe bija īpaši gatava, tā parasti padevās un pārtrūka uz pusēm, tā ka abas peles novēlās augšpēdus, katra saķērusi savu trofejas daļu. Tad abas miermīlīgi attupās sešas collas viena no otras un notiesāja savu porciju. Pa laikam, ja tās sabiedēja kāds ne­gaidīts troksnis, peles palēcās gaisā sešu collu augstumā vai pat augstāk, it kā pēkšņi būtu parautas aiz aukliņas, tad atkrita zemē, modras un trīsošas nogaidīja, kamēr pārliecinājās, ka briesmas garām, un tad atsāka ķīvēšanos un plūkšanos par ēdamo.

Reiz es noskatījos īstu traģēdiju ar šīm svītrainajām pelēm, kas ķildojās starp pērtiķu atstātajām izēdām. No meža pēkšņi parādījās geneta. Tas ir viens no vingrākajiem un lieliskāka­jiem dzīvniekiem, kādus var ieraudzīt mežā - ar garu, lunkanu ķermeni kā zebiekstei un kaķa ģīmi. Tai ir skaists, zeltains kažoks, biezi noklāts ar melnu plankumu rakstu, un gara, melnbalti gredzenota aste. Geneta nav dzīvnieks, kuru parasti var ieraudzīt agrā rītā, jo viņas iecienītais medību laiks ir va­kars vai nakts. Pieņemu, ka šai te bija gadījušās neveiksmīgas nakts medības, un tādēļ, rītam austot, viņa joprojām meklēja kaut ko vēdera piepildīšanai. Parādījusies zāliena malā un ieraudzījusi svītrainās peles, geneta cieši pieplaka zemei un tad metās uz priekšu tik līgani kā pludiņš, pārvarēdama attālumu līdz pelēm un nokļūdama grauzēju vidū, pirms vēl tās paguva aptvert, kas notiek.