Kā parasti, peles palēcās gaisā un metās bēgt, traukdamās cauri zāles stiebriem kā mazi, korpulenti biz­nesmeņi svītrainos uzvalkos; taču geneta bija kustējusies gana ātri un atgriezās mežā, turēdama zobos divus mazus, ļenganus ķermenīšus, kas vēl nupat bija aprējuši viens otru īpašum­tiesību dēļ uz kādu vīģi un rezultātā pametuši augli pārāk vēlu, lai atkāptos.

Tuvojoties dienas vidum, zem saules karstajiem stariem zeme iegrima klusumā, un pat nebeidzamā cikāžu dziesma šķita uzņemam miegainu toni. Bija siestas[2] laiks, un redzami tikai pavisam nedaudzi radījumi. Zālājā parādījās vienīgi sil- tummīlošie scinki, kas nolikās uz akmeņiem pagozēties vai lavījās pakaļ sienāžiem un siseņiem. Šīm mirdzošajām ķirza­kām, kas bija tik gludas un spīdošas kā tikko nokrāsotas, āda izskatījās pēc simtiem sīku ķiršsarkanu, krēmkrāsas un melnu zvīņu mozaīkas. Scinki aši skraidīja starp zāles stiebriem, ķer­meņiem vizuļojot saulē, tā ka viņi izskatījās pēc dīvainām ra­ķetēm. Bez šiem reptiļiem praktiski nekā cita vairs nebija ko redzēt, pirms saule sāka slīdēt uz rietu un kļuva mazliet vēsāks, tāpēc šajā laiskuma brīdi es mēdzu apēst līdzpaņemto pārtiku un izpīpēt tik ļoti nepieciešamo cigareti.