Reiz, ieturot maltīti, es kļuvu par liecinieku neparastai komēdijai, kas likās nospēlēta īpaši man. Nepilnas sešas pēdas no tās vietas, kur es sēdēju stumbrā, no krūmāju biežņas lēni, centīgi un ļoti majestātiski izslīdēja milzīgs gliemezis ābola lielumā un rāpās pāri koka mizai. Es ēdu un apburts vēroju, kā gliemezis bez kādas redzamas muskuļu piepūles slīd pa mizu, kā ar apaļām, visai izbrīnītām acīm ragu galos izpēta ceļu un kā nosprauž maršrutu cauri miniatūrajai ainavai ar suņusēnēm un sūnām. Gliemezis, lēni un diezgan nedroši virzīdamies uz priekšu, atstāja uz stumbra parasto vizošo sliedi, un es pēkšņi pamanīju, ka pa šīm pēdām viņam seko viens no nežēlīgākajiem un asinskārākajiem dzīvnieciņiem, kādi vien sastopami Rietumāfrikas mežos.
Kuplie vīteņaugi tika pastumti malā, un uz baļķa lepni iz- soļoja sīks radījums, tik tikko cigaretes garumā, piķa melnā kažokā un ar garu, smailu degunu. Kā pielipis tas sekoja gliemeža sliedei, atgādinādams miniatūru medību suni. Tas bija meža cirslītis, kura drosme ir neticama un apetīte - brīnumaina un neizmērojama. Ja vispār ir kāds, kas dzīvo, lai ēstu, tad tas ir meža cirslītis. Izsalkuma brīdī tie pat vēsā mierā apēd cits citu. Savā nodabā purpinādams, cirslītis steigšus metās pakaļ gliemezim, un ļoti drīz panāca to.