Izgrūdis spalgu pīkstienu, viņš uzklupa tai gliemeža daļai, kas bija izlīdusi no gliemežvāka pakaļpuses, un ielaida tajā zobus. Gliemezis, sajutis tik negaidītu un neceremoniālu uzbrukumu no muguras, izdarīja vienīgo, ko varēja darīt - strauji ievilkās čaulā. Šī kustība bija tik strauja un muskuļu saraušanās tik spēcīga, ka, gliemeža astei nozūdot zem čaulas, cirslīša galva atsitās pret to un tvēriens atslāba. Gliemežvāks, zaudējis līdzsvaru, nogāzās uz sāniem, un cirslītis, spiegdams no vilšanās, metās uz priekšu un stūma tajā galvu, cenzdamies atgūt atkāpjošos molusku. Tomēr gliemezis bija sagatavojies šādam uzbrukumam - čaulas spraugā cirslītis tika sagaidīts ar pēkšņu zaļganbaltu putu izvirdumu, kas uzburbuļoja ap uzbrucēja degunu un pārklāja galvu. Cirslītis pārsteigumā atrāvās atpakaļ, vēlreiz atsizdamies pret gliemežvāku. Gliemezis mazliet pazvārojās un tad sāniski ievēlās krūmājā pie baļķa. Cirslītis pa to laiku tupēja uz pakaļkājām, jukdams vai prātā aiz niknuma, neganti šķaudīja un pūlējās ar ķepiņām noslaucīt putas no sejas. Notikums bija tik komisks, ka es sāku smieties, un cirslītis, pametis ašu, izbiedētu skatienu manā virzienā, ielēca krūmājā un aizsteidzās. Negadījās bieži, ka siesta laikā mežā man laimējās izbaudīt šai līdzīgu scēnu.
Pēcpusdienā, kad karstums mazinājās, mežā atkal sākās rosība.