Parādījās jauni vīģeskoku apmeklētāji - vāveres. Viens pāris acīmredzot ticēja, ka patīkamais apvienojams ar lietderīgo, jo ņēmās lakstoties - skraidīja un lēkāja pa vīģeskoka zariem, spēlēdams slēpšanos un mezdams kukuriņus. Reizumis vāveres pārtrauca savas nevaldāmās un enerģiskās izdarības, lai klusi un svinīgi apsēstos, astes izklājušas pār muguru, un pamielotos ar vīģēm. Ja palaimējās, ēnām stiepjoties garākām, varēja ieraudzīt kādu dukuru nākam padzerties pie strauta. Šīs mazās antilopes mirdzošos rūsganos kažokos ar garām kājām zīmuļa tievumā zagās cauri kokiem lēni un aizdomīgi, ik pa brīdim apstājās un lielām, valgām acīm pētīja taku savā priekšā, šurpu turpu grozīdamas ausis un ieklausīdamās meža skaņās. Bez trokšņa slīdēdamas caur strautmalas leknajiem augiem, tās parasti iztraucēja kādu no dīvainajām ūdenspelēm, kas tur barojās. Šiem mazajiem, pelēkajiem grauzējiem bija iegarenas, diezgan muļķīgas sejas, lielas puscaur- spīdīgas ausis kā mūļiem un slaidas pakaļkājas, uz kurām tie reizēm lēkāja kā miniatūri ķenguri. Šajā vakara stundā ūdens- peles mēdza brist pa seklo ūdeni, kāsdamas ūdensaugus caur garajām priekšķepām un lasīdamas no tiem sīkus ūdens kukaiņus, krabju mazuļus un gliemežus. Šajā laikā parādījās arī cita veida žurkas - droši vien visnervozākās, pompozākās un piemīlīgākās no visiem grauzējiem. Tās bija caurcaurēm tērpušās zaļganos kažokos, izņemot degunu un dibengalu, kas visai neiederīgi bija spilgtā lapsu sarkanumā, tāpēc izskatījās, it kā