žurkas valkātu sarkanas maskas un šortus. Vinu iemīļotais
medību lauks bija mīkstie trūdi starp augstajām lielo koku balsta saknēm. Viņas gāzelējās šurpu turpu, pīkstēdamas cita uz citu, rauša lapas, akmentiņus un zariņus, meklēdamas zem tiem paslēpušos kukaiņus. Šad tad žurkas aprima un, tupēdamas uz pakaļkājām, uzsāka sarunu aci pret aci; ūsām raustoties, viņas dedzīgi tērzēja un sapīkstējās žēlabainās balsīs, it kā izteiktu viena otrai līdzjūtību sakarā ar barības trūkumu šajā konkrētajā meža daļā. Bija brīži, kad žurkas, izošņājušas noteiktu zemes pleķīti, varen satraucās, skaļi pīkstēja un kā terjeri rakās iekšā mīkstajos trūdos. Visbeidzot viņas triumfēdamas izvilka zemes virsū kādu prāvu šokolādes krāsas vaboli, gandrīz tik lielu kā pašas. Tie bija cieti un ļoti spēcīgi insekti, un pelēm nācās pielikt milzu pūliņus, lai tos pieveiktu. Viņas apvēla vaboli uz muguras un tad steigšus knieba nost dzelkšņainās, spārdelīgās kājas. Kad upuris jau bija padarīts nekustīgs, sekoja pāris ašu kodienu, un vabole bija pagalam. Tad mazā žurka attupās uz pakaļkājām, satvērusi vaboles ķermeni abās priekš- ķepās un ņēmās to ēst kā tādu klints bluķi, skaļi kraukšķinādama un reizēm sajūsmā apslāpēti iespiegdamās.