Kaut ari zālienā vēl bija gaišs, mežā jau kļuva tumšāks un bija grūti kaut ko saskatīt. Ja palaimējās, varēja uz mirkli pamanīt kādu nakts dzīvnieku dodamies medībās: gadījās, ka garām parikšoja nopietna un korpulenta otastes dzeloņcūka, kas steidzās savās gaitās, dzeloņiem čabot cauri lapām. Parādoties nakts dzīvniekiem, vlģeskoki no jauna kļuva par centrālo objektu. Galago jeb bušbēbiji materializējās kā pasaku fejas uz burvja mājienu un sēdēja starp zariem, pētoši raudzīdamies ar lielām acīm kā apakštases. Savas mazās, cilvēka rokām apbrīnojami līdzīgās rociņas viņi bija šausmās sacēluši kā bariņš laumiņu, kas tikko atklājušas, cik pasaule ir apgrēcīga vieta. Bušbēbiji barojās ar vīģēm un reizēm palēcās augstu gaisā cauri zariem, nomedīdami garāmlidojošu mušu, kamēr tiem pāri galvām debesīs, kas jau pietvīka saulrieta krāsās, uz savu meža laktu aizlaidās pelēku papagaiļu pāris, sasvilpdamies un saūjinādamies trīsulīgās balsīs, kas atbalsojās mežā. Kaut kur tālumā ieskanējās pūču koris un šimpanžu bara naktsguļas troksnis - spiedzieni un maniakālu smieklu mežonīgās šaltis, no kurām mati sacēlās stāvus.