Galago tobrīd bija nozuduši tik­pat aši un klusi kā uzradušies, un tumstošajās debesīs parādījās augļēdāju sikspārņu lielie, skrandainie mākoņi, tie plivinājās le­jup, izgrūzdami savus zvanīgos kliedzienus un ienira lapotnē, lai cīnītos par atlikušajiem augļiem. Viņu spārnu troksnis atgā­dināja simtiem lietussargu purināšanu starp kokiem. Sekoja vēl viens spalgs un histērisks šimpanžu kliegšanas izvirdums, un tad mežs kļuva pilnīgi tumšs, tomēr joprojām dzīvīgs - tajā vibrēja miljoniem sīku čaboņu, pīkstienu, dipoņu un ņurdoņu, nakts radījumiem pārņemot vadību.

Es pieslējos kājās, stīvs un krampju savilkts, un steberēju atpakaļ cauri mežam; mana kabatas lukturīša kvēlošana starp milzīgajiem, klusajiem stumbriem izskatījās aizkustinoši vārga un sīka. Šis tad nu bija tropiskais mežs, par kuru tiku lasījis kā par mežonīgu, bīstamu un netīkamu. Man tas šķita brīnišķīga un neticama pasaule, ko radījušas miljoniem sīku dzīvību, augi un dzīvnieki, katrs atšķirīgs un tomēr atkarīgs cits no cita kā gigantiska bilžu rēbusa daudzās sastāvdaļas. Man likās tik skumji, ka cilvēki joprojām pieķērušies saviem vecajiem uz­skatiem par džungļu nepievilcību, jo te taču bija vesela ma­ģiska, valdzinoša pasaule, kas gaidīja, lai to ievērotu, izpētītu un saprastu.