Britu Gviana, kas atrodas Dienvidamerikas ziemeļdaļa, ar saviem biezajiem tropiskajiem mežiem, līdzenajām savannām, robotajām kalnu grēdām un putojošajiem ūdenskritumiem, iespējams, ir viena no skaistākajām vietām pasaulē. Bet par vienu no lieliskākajām Gviānas daļām es uzskatu kriku pļavas. Šī šaurā piekrastes teritorija stiepjas no Džordžtaunas līdz Ve­necuēlas robežai; tūkstošiem upju un strautu te lauž ceļu lejup uz jūru, un, sasnieguši līdzenumu, izplešas miljonos kriku un sīku ūdensceļu, kas viz un mirdz kā dzīvsudraba pali. Veģetā­cijas ārkārtīgais sulīgums un daudzveidība pārvērtuši šo vietu par neticamu pasaku valstību. 1950. gadā es uzturējos Britu Gviānā, vākdams dzīvniekus Anglijas zoodārziem, un sešu šeit pavadīto mēnešu laikā viesojos savannas ziemeļu tropiskajos mežos un, protams, kriku pļavās, vajādams dīvainos radīju­mus, kas tās apdzīvo.

Par savu nometni kriku pļavās es izvēlējos sīku amerikāņu- indiāņu ciematu netālu no Santarosas; bija vajadzīgs divu dienu ilgs ceļojums, lai to sasniegtu. Vispirms ar motorlaivu lejup pa Esekvibo upi un plašākajām krīkām, kamēr sasniedzām vietu,

kur motorlaivas vairs netika uz priekšu, jo ūdens bija pārāk sekls un aizaudzis ar ūdensaugiem. Te mēs sēdāmies vienkoka kanoe, ko airēja mūsu mājas saimnieki - rāmie un apburošie indiāņi, un, atstājuši plato galveno kriku, ienirām sīko ūdens­ceļu labirintā. Tas bija viens no lieliskākajiem ceļojumiem, kādu vien varu atcerēties.